Valdis manā dzīvē parādījās martā, pašā nepatīkamākajā gadalaiku mijā. Ārā valdīja tas īpatnējais Rīgas slapjdraņķis – slapjš sniegs jaucās ar dubļiem, bet uz ietvēm veidojās necaurredzama šķīdoņa putra
Es stāvēju pie kases vietējā “Rimi” un mētelī drebēju no drēgnā gaisa, izmisīgi rakājoties pa savu somu, lai atrastu klienta karti. Rinda aiz manis kļuva nepacietīga, kāds vīrietis nopūtās tik skaļi, ka likās – tūlīt sāksies aizrādījumi. Valdis stāvēja otrais rindā, tieši aiz manis, un klusi, mierīgā balsī teica: “Nesteidzieties, viss ir labi. Mēs nekur nekavējam.” Vienkārši tāpat. Bez aizkaitinājuma, bez tās ierastās pilsētnieku nervozitātes.
Es pagriezos, lai pateiktu paldies. Viņam varēja būt kādi piecdesmit pieci gadi, mugurā klasisks, tumši zils mētelis, seja – it kā pavisam parasta, latviska sejas vaibsti, bet smaids bija apbrīnojami dzīvīgs. Tas nebija tas pieklājīgais, tukšais “dežūrsmaids”, ko mēs ikdienā dāvinām svešiniekiem. Mēs sākām sarunāties pie izejas, kamēr abi kratījām nost slapjo sniegu no lietussargiem. Izrādījās, ka dzīvojam kaimiņu mājās tepat Purvciemā. Viņš bija atraitnis, jau trīs gadus dzīvoja viens. Es biju šķīrusies pirms astoņiem gadiem un jau sen biju pieradusi pie savas vientulības kā pie veca, ērta džempera.
Pēc nedēļas viņš mani uzaicināja uz izstādi Nacionālajā mākslas muzejā. Es pēc tam par to stāstīju savai labākajai draudzenei Guntai, un viņa, būdama praktisks cilvēks, uzreiz teica tieši: “A dzīvoklis viņam pašam ir? Vai tik nav kāds īrnieks vai, pasarg dievs, pie radiem dzīvotājs?” Gunta mums ir nelabojama reāliste, kura vispirms skatās uz zemesgrāmatu un tikai tad uz jūtām. Dzīvoklis viņam bija. Un mašīna bija. Un darbs arī – kaut kas saistīts ar būvuzraudzību vai tāmēm, es nemaz tā īsti neprecizēju. Man tajā brīdī šķita, ka tas viss ir pilnīgi sekundāri. Man šķita, ka svarīgi ir kas pavisam cits – tas, kā viņš klausās. Viņš klausījās tā, it kā katrs mans vārds būtu zelta vērts. Pa īstam klausījās.
Viņš neticami labi iegaumēja detaļas. Es reiz nejauši pieminēju, ka man bērnībā garšoja pīrāgs ar ķiršiem, nevis ar āboliem – man tā atšķirība šķita principiāla, jo ābolu pīrāgi man vienmēr likušies tādi kā skumji, parasti un pārāk ikdienišķi. Jau nākamajā tikšanās reizē viņš pie manis atnāca ar siltu ķiršu pīrāgu. Bija speciāli braucis uz to mazo maiznīcu Pērnavas ielā, par kuru es biju ieminējusies tikai vienu reizi, pilnīgā garāmejot. Lūk, šīs mazās rūpes mani arī “salauza”. Tādas lietas sievieti vienmēr salauž – kad tevi beidzot pamana nevis kā funkciju, bet kā cilvēku.
Maijā, kad pilsētā beidzot sāka ziedēt kastaņas, viņš piedāvāja uzsākt kopdzīvi. Mēs bijām tikušies tikai divus mēnešus. Es pat vēl nebiju paspējusi kārtīgi saprast vai pierast, vai man patīk viņa smarža mājas apstākļos, kad nav uzvilkts mētelis.
– Laila, mums vairs nav divdesmit gadu, – viņš mīļi teica, turot manu roku. – Kamdēļ vilkt garumā to, kas ir neizbēgams? Mēs tikai tērējam dārgo laiku.
Loģika likās dzelžaina. Es domīgi pamāju ar galvu. Pēc tam todien braucu mājās trolejbusā un pie sevis prātoju: “Pagaidi, apstājies.” Tas taču notiek neprātīgi ātri. Divi mēneši – tas taču nav gandrīz nekas, mēs vēl esam tikai “viesu” stadijā. Bet tās pašas dienas vakarā es viņam tomēr piezvanīju un teicu: “Labi, pamēģinām.” Viņš pārvācās pie manis. Viņa paša dzīvoklī tobrīd dzīvoja kāds no attāliem radiniekiem, kurus izlikt uz ielas esot bijis neērti, “viņi tur tikko bija iekārtojušies, lai jau padzīvo”. Es nedomāju neko sliktu – mana trīs istabu dzīvokļa platība bija pietiekama, vietas pietiktu visiem.
Pirmās divas nedēļas viss bija kā romantiskā filmā. Viņš katru svētdienu saimniekoja pa virtuvi. Es nekad savā mūžā nebiju redzējusi, ka vīrietis tik pacietīgi un ar tādu sirdi ņemtos ap ēdienu – darīja to ilgi, mierīgi un ar acīmredzamu baudu. Jāatzīst godīgi, viņa vārītā zupa ar kūpinātu gaļu sanāca labāks nekā manējā.
Tomēr pēc tam pamazām sāka parādīties sīkumi, kas kā mazi akmentiņi kurpē sāka berzt
Vispirms – viņa dēls. Kādu vakaru desmitos piezvanīja Mārtiņš. Valdis tūlīt pat aizgāja uz virtuvi, aizvēra durvis un runāja pusstundu. Kad viņš atgriezās, viņš bija tāds kā savākties, nopietns. Viņš palūdza man “aizdot līdz nākamajai nedēļai” nelielu summu – Mārtiņam esot radušās problēmas ar mašīnas remontu. Summa tiešām nebija liela, un es, nevēloties bojāt gaisotni, nesāku skaitīties vai jautāt liekus jautājumus. Pēc nedēļas atkal pieteicās Mārtiņš. Šoreiz jau ar kaut ko citu, steidzamāku.
Es nevedu nekādu rēķinu grāmatu, tomēr sirds dziļumos sāku šo tendenci pamanīt. Mana meita Kristīne dzīvo Ādažos. Viņa atbrauc pie manis reizi mēnesī, parasti atvedot arī mazdēlu – Markusam ir seši gadi. Viņš mani sauc par “omīti Lailu” un vienmēr kategoriski pieprasa, lai es cepu tās īpašās “plānās pankūkas ar caurumiņiem”, jo parastās apaļās viņam neinteresē.
Pirmajā reizē, kad viņi atbrauca ciemos pēc tam, kad Valdis bija pie manis ievācies, mēs visi bijām mājās. Markuss, būdams drošs puika, uzreiz līda klāt iepazīties – viņš vispār nebaidās no svešiniekiem, tas viņam droši vien no Kristīnes rakstura. Viņš uzrāpās dīvānā tieši blakus Valdim un sāka enerģiski rādīt savu jauno rotaļu mašīnu. Valdis uz viņu skatījās… it kā uz kādu nedzīvu priekšmetu vai mēbeli. Ne rupji, nē. Vienkārši ar tādu skatienu, it kā tas būtu kaut kas, kas nejauši šeit parādījies un pavisam drīz atkal pazudīs. Kristīne vēlāk, kad mēs divatā virtuvē gatavojām tēju, man klusiņām pajautāja:
– Mammu, klausies, vai viņš vispār bērnus mīl? Viņš tāds dīvains.
Es mēģināju viņu aizstāvēt un teicu: “Gan jau viņš vienkārši nav pieradis pie tik maziem bērniem. Viņa dēls Mārtiņš taču jau sen ir pieaudzis.” Kristīne tikai saprotoši pamāja. Viņa ir ļoti pieklājīga meitene un nevēlējās mani nomākt.
Lūzuma punkts mūsu attiecībās pienāca jūlijā
Kristīne piezvanīja man pilnīgā panikā, jo viņa pati arī bija nolikusies, bet vīrs tajā laikā atradās komandējumā Vācijā. “Mammu, vai tu lūdzu, lūdzu vari atbraukt palīdzēt?” viņa lūdzās klausulē. Es biju gatava doties ceļā piecpadsmit minūšu laikā. Tieši tajā vakarā mums ar Valdi bija nopietni plāni – svētku vakariņas, viņš jau sen bija gribējis aiziet uz kādu jaunu restorānu Andrejsalā, pie pašas Daugavas. Es viņam paskaidroju: Kristīne pati netiek galā, man ir tūlīt pat jābrauc uz Ādažiem. Viņš vienkārši stāvēja un skatījās uz mani. Viņa acīs nebija dusmu, tur bija tāds kā viegls, neizpratnes pilns pārsteigums. It kā es būtu pateikusi kaut ko pilnīgi neloģisku vai muļķīgu.
– Vai tad tur tiešām nav neviena cita, kas varētu palīdzēt? – viņš mierīgi pajautāja.
– Nē, Valdi, nav neviena cita.
– Nu, gan jau paši kaut kā tiks galā.
Es neieklausījos, uzvilku savu vējjakas, paķēru somu un devos uz durvīm.
– Laila, es taču speciāli rezervēju galdiņu tajā restorānā, – viņš vēl noteica nopakaļus.
– Lūdzu, atcel to, – es atbildēju steigā. – Vai arī aizej viens pats.
Es aizbraucu.
Nodzīvoju pie Kristīnes trīs dienas. Trešajā dienā viņš jau lēkāja pa dīvānu un pieprasīja “multenes”. Es viņam vārīju žāvētu ābolu un plūmju kompotu – viņš to nez kāpēc sauc par “brūno tēju” un dzer lielām krūzēm. Valdis pa šīm trim dienām uzrakstīja man tikai vienu īsu īsziņu: “Kā tur pie jums?” Es atbildēju tikpat īsi: “Viss normāli, ir jau labi.” Vairāk ziņu no viņa nebija. Kad beidzot atgriezos Rīgā, viņš bija mājās. Viss it kā bija parasti – viņš mani sagaidīja, noskūpstīja uz vaiga, painteresējās par Markusu. Viss bija pieklājīgi, pēc labākajiem paraugiem.
Tomēr vakarā, dzerot tēju, viņš ierunājās:
– Laila, es, protams, saprotu, ka mazdēls tev ir ļoti svarīgs. Bet arī mums abiem ir vajadzīgs laiks. Mēs taču tikko esam sākuši savu kopdzīvi.
Es sēdēju, skatījos uz viņu un pie sevis domāju: “Pagaidi, ko tieši tu sagaidi no manis? Ka es nebrauktu? Ka es atstātu savu ģimeni nelaimē restorāna dēļ?” Es to nepajautāju. Es vienkārši klusēju. Pēc šī gadījuma es sāku savā atmiņā pārcilāt pēdējos mēnešus. Es sapratu, ka viņš nekad, nevienu pašu reizi nebija pats piedāvājis: “Klau, varbūt aizbraucam kopā, es palīdzēšu?” Nevienu reizi. Ne attiecībā uz Kristīni, ne attiecībā uz manu mammu, kurai ir jau astoņdesmit divi gadi un kurai dzīvoklī Salaspilī ik pa laikam vajag kādu palīdzīgu roku vai vienkārši aizvest produktus.
Es vienmēr visur braucu viena pati. Viņš tajos brīžos vienmēr bija vai nu “pārāk aizņemts”, vai “pārāk noguris darbā”. Bet attiecībā uz Mārtiņu viss bija citādi. Kad Mārtiņš piezvanīja vienpadsmitos naktī un palūdza viņu kaut kur aizvest uz otru pilsētas galu, Valdis bez vārda runas piecēlās, apģērbās un aizbrauca. Bez jebkādām diskusijām. Un es nemaz neesmu greizsirdīga uz viņa dēlu. Tiešām. Es saprotu. Tomēr es atcerējos mūsu sarunu pašā sākumā. Mēs toreiz sēdējām mazā kafejnīcā Vecrīgā, viņš stāstīja par savu iepriekšējo dzīvi un to, cik ļoti viss kļuvis “plakans” un pelēks pēc sievas nāves. Viņš teica: “Es gribu atkal sajust to sajūtu, ka kāds ir blakus. Pa īstam blakus.” Es toreiz klausījos un naivi domāju – lūk, tas beidzot ir kaut kas īsts, kaut kas patiess.
Bet tikai tagad es sāku aptvert – viņš ar to bija domājis, ka kāds būs blakus VIŅAM. Tas nebija domāts kā abpusējs atbalsts. Tas bija stāsts tikai par viņa komfortu.
Mūsu izšķirošā saruna notika augustā. Es pati to iesāku
– Valdi, es gribu saprast vienu lietu. Vai mana meita Kristīne tev ir pilnīgi sveša?
Viņš izskatījās patiesi pārsteigts par šādu jautājumu.
– Kāpēc tu tā jautā? Viņa ir pavisam normāla sieviete. Tu taču redzi, ka es pret viņu izturos pieklājīgi.
– Bet Markuss?
– Nu, bērns kā jau bērns.
– Kad viņš toreiz tu teici: “Vai tad tur tiešām nav neviena cita?”
Valdis smagi nopūtās un nolika savu tējas krūzi uz galda.
– Laila, nu saproti taču – es neesmu nekam tādam parādā… Tā ir TAVA ģimene. Man nekas nav pretī, ka viņi atbrauc ciemos. Bet es nevaru tēlot, ka tā ir arī MANA ģimene. Mēs esam kopā tikai četrus mēnešus.
Es klusi pamāju ar galvu.
– Bet Mārtiņš – tā ir tava ģimene?
– Mārtiņš ir mans dēls. Tas ir pavisam kas cits.
– Jā. Es saprotu.
Es lēnām piecēlos, mierīgi izmazgāju savu krūzi un noliku to žāvēties.
Es jutos neparasti mierīga.
Šķir nākamo lapu, lai lasītu tālāk
